ceturtdiena, 2012. gada 3. maijs

Murčika piemiņai...

Šis ieraksts domāts tikai un  vienīgi tiem, kas ir Patiesi dzīvnieku draugi,..
. Vakar viņa mūs pameta....
Murčiks jeb sākotnēji Murriāna bija manas vecākās meitas Kristīnes Kaķis,kura dzīves ceļš iesākās Rīgā, Zvaigžņu ielā, kur apmēram pirms 12 gadiem ļoti aukstā decembra dienā viņu (skaistu, mīlīgu , uz ielas izmestu mājas kaķi) atrada un izglāba mana tuva draudzene... Pēc mēneša Kaķis nonāca Kristīnes mājās un uzreiz ĻOTI  pieķērās savai jaunajai saimniecei.. abas kopā vairākas reizes ceļoja pa Rīgu, īrējot dažādus dzīvokļus. kādu laiciņu abas dzīvoja milzīgā komunālā dzīvoklī, kur Murriāna (Kristīne viņu tā nosauca lielās murrāšanas dēļ) , izķerot peles, ieguva dzīvokļa iemītnieku simpātijas.. Pāris reizes Kaķim gadījās izsprukt no dzīvokļa, bet viņa vienmēr  laimīgi atgriezās mājās. Murriānai patika ceļot, atceros, kā vedu viņu trolejbusā ieliktu somā-Kaķis izbāza galviņu un ziņkāri lūkojās pa logu.
Ar ko viņa bija īpaša? Viņa gribēja mīlēt visu pasauli un ikvienu... neesmu savā dzīvē sastapusi nevienu tik ļoti draudzīgu kaķi.. lai kā es mīlu savu kaķi, Murriānai vienmēr ir bijusi un būs īpaša vieta manā dzīvē. Man ir simtiem atmiņu, saistītu ar viņu...
Pirms 10 gadiem Kristīne pārcēlās dzīvot uz Strasbūru un Murriāna devās līdzi.. Francijā tika iedēvēta par Murčiku ,un tā mēs arī visi viņu mīļi saucām ...
Esmu pateicīga liktenim, ka viņa visus   šos gadus  bija kopā ar maniem mazbērniem, mīlēja viņus un vienmēr ļāva bērniem ar viņu spēlēties , pati meklēja viņu sabiedrību...
es ticu, ka viņas dvēsele būs kopā ar mums vienmēr
Ja kāds ir lasījis šo grāmatu par suni, kurš vēlējās atdzimt par cilvēku, tad sapratīs, ko es pašreiz jūtu
Mūsu dzīve ir tik skrienoša, steidzīga... vai mēs bieži vien nepaskrienam garām kaut kam vai kādam, kas ilgojas pēc mums?


Pēdējos gados mīļākā vietiņa bija groziņā pie iekurtas krāsniņas

Mazā Līva un Murčiks gaida tēti vakarā uz palodzes...:)
Mēs vienmēr domājām, ka Murčiks ir britu īsspalvainais (nu varbūt par 99,9%), bet kad es izlasīju par kartēziešu šķirnes kaķiem, iedomājos, ka Murčiks varbūt ir atgriezies savu tālo senču dzimtenē.:):)  . Briti uzskata , ka ir tikai viena šķirne-britu zilais, bet francūži domā, ka 2-kartēziešu kaķis un britu zilais...:) un te ir kartēziešu kaķa bilde no interneta:

Lai kādai šķirnei Tu arī piederēji, Murčik, mēs visi Tevi ļoti mīlējām un nekad neaizmirsīsim! Paldies, ka biji kopā ar mums! Es zinu, ka skumšu ļoti ilgi...
Dzīve viss notiek likumsakarīgi... nesen uzzināju, ka viens no mūsu ļoti attāliem senčiem 18. gs otrā pusē dzīvojis Strasbūras apkaimē...

11 comments:

  1. Murchiks tagad var murraat no maakonja malinjas.
    i.

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Jā, vienīgais mierinājums, ka viņa pārāk nemocījās-es vismaz tā ceru

      Dzēst
  2. Jā... šis brīdis vienmēr ir ļoti ļoti grūts... Bet atkal- paliek jaukas atmiņas, kuras vienmēr ir ar mums! :)

    AtbildētDzēst
  3. Cik ļoti labi tevi saprotu!!! Katrs dzīvnieks ienāk mūsu ģimenēs kā sirds siltumiņš un mīļumiņš. Lai Murčikam jauka mākoņu maliņa...

    AtbildētDzēst
  4. Lai čuc saldi kaķenīte!
    Starpcitu, mans Cēzars izskatās ar Murčiku un to kartēziešu kaķi kā 1:1, bet viņš skaitās Skotu nokareno ausu, bet viņam ausis spicas kā Murčikam. Tikai abām Cēzara māšelēm nokarenās ausis.

    AtbildētDzēst
  5. no sirds jūtu līdz jums visiem no Murčika atvadoties.
    Skaista kaķenīte ar skaistu dvēseli un skaistu dzīvi - pa skaistu varavīkšņu taku tie dodas prom no mums...

    AtbildētDzēst
  6. Josiane et Jean-Claude
    Nous espèront qu'un jour, Kristine aura le courage de traduire votre hommage a Murchix, tellement attachant
    et docile.

    AtbildētDzēst
  7. Šo komentāru ir noņēmis emuāra administrators.

    AtbildētDzēst