Pagājušā sestdiena (17. augusts) bija bagāta ar tik skaistām emocijām un domām... saņēmu sen apsolītu dāvanu (jau biju paspējusi par to aizmirst :) )- braucienu uz mana Opapa dzimto pusi Latgalē.
Pa ceļam iegriezāmies arī Likteņdārzā (nebiju tur vēl bijusi). par šo vietu man ir pretrunīgas izjūtas. Skaista apkārtne, ieguldīts liels darbs, ideja laba.... un tomēr kāpēc apciemo tā pati doma, kas vienmēr mani vajā Svecīšu vakarā Meža kapos- vai mēs nevarētu kā tauta vairā enerģijas ielikt savu attiecību sakārtošanā ar dzīvajiem (gan personiskā, gan visas sabiedrības līmenī) , lai kapos mūs nevajātu vainas apziņa... zinu, ka tas viss ir ļoti sarežģīti un nemaz nepretendēju uz vienīgo un īsto patiesību, bet kaut kādas līdzīgas domas mani pārņēma arī Likteņdārzā...Jebkurā gadījumā tur ir vērts pabūt, un varbūt es vienreiz saņemšos un iestādīšu kociņu arī sava tēva piemiņai, kas bija represētais.
Meklējot mana Opapa bērnības takas, ceļš veda gar pasakaino Līksnas baznīcu
Un turpat blakus :
Pirms baznīcas paspējām iekost ēstuvē ar jauku nosaukumu:
Nolemjam iegriezties Vaboles pagasta brāļu Skrindu muzejā.
Mans Opaps Antons Rubins (Ōntons Rubyns) bija viņu brālēns. Trīs no sešiem brāļiem Skrindām bija aktīvi Latgales atmodas cīnītāji 20.gs. sākumā, divi mācītāji, trešais- Antons - kara ārsts un dzejnieks (kāds traģisks savienojums, 1.pasaules kara laikā saslimst un mirst 37 gadu vecumā). Viņš bija ne tikai brālēns, bet arī labs draugs manam Opapam.
Arī mans Opaps ļoti aktīvi darbojies -žurnālistikā,tulkojis daiļliteratūru, arī reliģiskas grāmatas, latgaļu pašapziņas celšanā, izglītošanā.... Sastādījis pirmo lasāmgrāmatu bērniem latgaliski (1909. gadā, 24 gadu vecumā!!), jo līdz tam visas mācības bijušas krieviski. 2 gadus kā deputāts no Latgales darbojies arī Satversmes sapulcē.
Ir tāda savāda sajūta staigājot pa tām vietām, kur kāds tavs tuvinieks pavadījis bērnu dienas, jo vairāk uzzinu, jo vairāk kopīga saskatu sevī un Opapā, kaut arī, kad biju jau apzinīgā vecumā, viņš bija vecs un slimīgs, un ,diemžēl, man neko daudz par viņu nestāstīja -droši vien vecāki baidījās padomju laikos stāstīt bērniem par tik aktīvu Pirmās Latvijas politisko darbinieku.
Atrodam Kalupes veco skolu, kur viņš trīs gadus mācījies,
arī iespējamo māju vietu, kur palicis tikai liels koks ( no mana fotoaparāta gan mistiski pagaisis ...) \Diezgan jocīgi lasīt viņa biogrāfijā :1885- ? . Mēs dzīvojām kopā Bauskā, kad viņš 1964. gadā nomira.
Nemaz nevaru izteikt, cik ļoti man žēl, ka neizprašņāju Omamu par dzimtas vēsturi.
Mans sirsnīgākais ieteikums-pētiet , iztaujājiet, rakstiet savu dzimtas vēsturi , kamēr vecāki,. vecvecāki vēl dzīvi...Arhīvos reizēm daudz kas nav saglabājies.
Un kāda fotogrāfija no 30-to gadu sākuma( vai drīzāk 20 -to gadu beigām) -aizmugurē sēz mans Opaps, priekšā vidū mana Omamma, blakus viņas jaunākā māsa un viņai pie kreisā sāna mana mamma, bet priekšpusē mammas māsa. Kas bija tā otra ģimene , nav ne jausmas., tomēr iespējams, ka Opapa brāļa ģimene.. atliek tikai no visas sirds nožēlot, ka esmu bijusi tik pavirša un neieinteresēta savas dzimtas vēsturē jaunībā... Kā mēdz teikt, gudri cilvēki mācās no citu kļūdām, pārējie - no savām, bet muļķi vispār nemācās... Te nu jūs varat mācīties no manām kļūdām :):)
Un te mani Pilsrundāles draugi, kas man uzdāvināja šo brīnisķīgo ekskursiju:
Ieva, Ints un Agnese (dzīvo Rīgā un diezgan daudz ņemas ar dzimtas koku pētījumiem).
PALDIES viņiem!
