svētdiena, 2018. gada 21. janvāris

Atkal jauns gads

un jāsāk domāt, kāpēc tik grūti kaut ko ierakstīt blogā... laikam jau pārāk daudz pievēršos FB...
Vismaz atskaitīšos par janvāri:
5. janvārī bija kārtējā nodarbība Dienas centrā Ūnijas ielā, kur ar dažām dāmām kopīgi dekupējām apģērbu pakaramos.





Decembrī kopār ar Kristīni Beķeri sarīkojām mazu izstādi - Cimdudukša draugi Juglas bibliotēkas "Strazds" bērnu nodaļā-




Līdz ar to loģiski bija sarīkot arī kādu nodarbību bērniem. Pagājušajā nedēļā Juglas sākumskolas 1. klasīte taisīja zivtiņas no cimdiem, zeķēm (bez šūšanas, vienkāršoto variantu).


Man bija kārtējās pārdomas par mūsdienu bērniem un ģimenēm, par to, cik aizņemti ir vecāki, cik reti laikam vecmāmiņas pieslēdzas mazbērnu audzināšanā, vai arī tagad vienkārši nav modē mācīt bērnam parastas lietiņas (kas reizē trenē arī sīko motoriku un smadzenes!), tādas kā mezglu siešana, kā ievērt diegu adatā  un tml...

1 komentārs:

  1. Tā kā vairākas gadus nostrādāju bērnudārzos, tad zinu, kādi bērni atnāca un kā attīstījās viņu spējas, bet, domājot par savu bērnību, ļoti daudz laika pavadīju ar vecmāmiņu, bet ka viņa man būtu ko tādu mācījusi? Laikam jau rokdarbi bija ziemām, taču es pie viņas pavadīju visu vasaru. Atceros sarunas, nezāļu plūkāšanu, gotiņas slaukšanu, bet šūt, adīt un tamborēt mēs gan nemācījāmies. Laikam es to apguvu tikai skolā un kas ieinteresēja, ar to tad dīdījos ap mammu, lai parāda, ja māk... jo man tiešām likās, ka viņa daudz ko nezina, piemēram, kas ir mulinē diegi. :)

    AtbildētDzēst