Pa dzimtas takām..

Pagājušā sestdiena (17. augusts) bija bagāta ar tik skaistām emocijām un domām... saņēmu sen apsolītu dāvanu (jau biju paspējusi  par to aizmirst :) )- braucienu uz mana Opapa dzimto pusi Latgalē.
   Pa ceļam iegriezāmies arī Likteņdārzā (nebiju tur vēl bijusi). par šo vietu man ir pretrunīgas izjūtas. Skaista apkārtne, ieguldīts liels darbs, ideja laba.... un  tomēr kāpēc apciemo tā pati doma, kas vienmēr mani vajā Svecīšu vakarā Meža kapos- vai mēs nevarētu kā tauta vairā enerģijas ielikt savu attiecību sakārtošanā ar dzīvajiem (gan personiskā, gan visas sabiedrības līmenī) , lai kapos mūs nevajātu vainas apziņa... zinu, ka tas viss ir ļoti sarežģīti un nemaz nepretendēju uz vienīgo un īsto patiesību, bet kaut kādas līdzīgas domas mani pārņēma arī Likteņdārzā...Jebkurā gadījumā tur ir vērts pabūt, un varbūt es vienreiz saņemšos un iestādīšu kociņu arī sava tēva piemiņai, kas  bija represētais.

    Meklējot mana Opapa bērnības takas, ceļš veda gar pasakaino Līksnas baznīcu

Un turpat blakus :

Pirms baznīcas paspējām iekost ēstuvē ar jauku nosaukumu:

Nolemjam iegriezties Vaboles pagasta brāļu Skrindu muzejā.

Mans Opaps Antons Rubins (Ōntons Rubyns) bija viņu brālēns. Trīs no sešiem brāļiem Skrindām bija aktīvi Latgales atmodas cīnītāji 20.gs. sākumā, divi mācītāji, trešais- Antons - kara ārsts un dzejnieks (kāds traģisks savienojums, 1.pasaules kara laikā saslimst un  mirst 37 gadu vecumā). Viņš bija ne tikai brālēns, bet arī labs draugs manam Opapam.
Arī mans Opaps ļoti aktīvi darbojies -žurnālistikā,tulkojis daiļliteratūru, arī reliģiskas grāmatas, latgaļu pašapziņas celšanā, izglītošanā.... Sastādījis pirmo lasāmgrāmatu bērniem latgaliski (1909. gadā, 24 gadu vecumā!!), jo līdz tam visas mācības bijušas krieviski.  2 gadus kā deputāts no Latgales darbojies arī Satversmes sapulcē.

Ir tāda savāda sajūta staigājot pa tām vietām, kur kāds tavs tuvinieks pavadījis bērnu dienas, jo vairāk uzzinu, jo vairāk kopīga saskatu sevī un Opapā, kaut arī, kad biju jau apzinīgā vecumā, viņš bija vecs un slimīgs, un ,diemžēl, man neko daudz par viņu nestāstīja -droši vien vecāki baidījās padomju laikos stāstīt bērniem  par tik aktīvu Pirmās Latvijas politisko darbinieku.

Atrodam Kalupes veco skolu, kur viņš trīs gadus mācījies,

arī iespējamo māju vietu, kur palicis tikai liels koks ( no mana fotoaparāta gan mistiski pagaisis  ...) \Diezgan jocīgi lasīt viņa biogrāfijā :1885- ?  .  Mēs dzīvojām kopā Bauskā, kad viņš 1964. gadā nomira.
Nemaz nevaru izteikt, cik ļoti man  žēl, ka neizprašņāju Omamu par dzimtas vēsturi.

Mans sirsnīgākais ieteikums-pētiet , iztaujājiet, rakstiet savu dzimtas vēsturi , kamēr vecāki,. vecvecāki vēl dzīvi...Arhīvos reizēm daudz kas nav saglabājies.

Un kāda fotogrāfija no 30-to gadu sākuma( vai drīzāk 20 -to gadu beigām) -aizmugurē sēz mans Opaps, priekšā vidū mana Omamma, blakus viņas jaunākā māsa un viņai pie kreisā sāna mana mamma, bet priekšpusē mammas māsa. Kas bija tā otra ģimene , nav ne jausmas., tomēr iespējams, ka Opapa brāļa ģimene.. atliek tikai no visas sirds nožēlot, ka esmu bijusi tik pavirša un neieinteresēta savas dzimtas vēsturē  jaunībā...  Kā mēdz teikt, gudri cilvēki mācās no citu kļūdām, pārējie - no savām, bet muļķi vispār nemācās... Te nu jūs varat mācīties no manām kļūdām :):)

                                 Un te mani Pilsrundāles draugi, kas man uzdāvināja šo brīnisķīgo ekskursiju:

Ieva, Ints un Agnese (dzīvo Rīgā un diezgan daudz ņemas ar dzimtas koku pētījumiem).
PALDIES viņiem!

Ciemos - jeb šis tas no Kaķa dzīves

kamēr mūsu jaunajā dzīvoklī vēl turpinājās remonts, 2 nedēļas nodzīvojām pie draudzenes... Monai nemitīgi pārdzīvojumi-
1.Jāiepazīstas ar mājas saimniekiem

2. Jānogaršo visas iespējamās puķes (kā redzams pirmajā video , flokšiem var ēst tikai lapas, ziedi nav uzmanības vērti :):)  ), toties ir citi, garšīgi ziedi.
3. Jāizmēģina (piespiedu kārtā) pastaiga dārzā (pilnīgs šoks):

4.Un vēl jāpastaigā pa virtuves darba virsmu, jāpasēž uz plīts

Pašā pirmajā dienā Mona paslēpās tā, ka mēs viņu meklējām 2 stundas un atradām dīvāna kastē :)

Ik pa laikam notika "skatīšanās dueļi"- Mona pie mūsu istabiņas durvīm ,saimnieks Pepsis uz trepēm :

Otra kaķe Pūce mēgina izlikties, ka neko neredz (gudrība nāk ar vecumu  :)  ). Pepsis nespēj tik vigli samierināties:

Kauties gan abas nekāvās, tomēr pēdējā vakarā Mona nolēma, ka  šķiroties jāparāda Kas ir Kas un metās Pepsim virsū...

Secinājums- tā kā apmēram mēnesi Mona bija dzirdējusi runas par to, ka mums būs jaunas mājas, tad viņa ,acīmredzot, saprata, ka te nu tās ir , BET KĀPĒC TE IR CITI KAĶI???
Tādi bija mūsu piedzīvojumi nedaudz vairāk kā 2 nedēļu garumā. Šobrīd jau esam savās mājās, bet par to nākamreiz....

Un otrs secinājums- bez labiem draugiem dzīvot noteikti ir stipri sarežģīti, cik labi, ka MUMS IR DRAUGI!!

Un vēl kaut kas jauks!

Šodien savu svētdienas skaistuma, iedvesmas un atpūtas porciju smēlos Pēterbaznīcā, kur notiek kārtējā tekstilmākslas izstāde. Nav liela, bet interesanti darbiņi, daži izmantotie materiāli priecē manu "reciklētāja" (un zaļi domājoša cilvēka )sirdi un prātu- piem, maizes maisiņu aiztaisāmās stieplītes (šeit jau otro reizi redzu patiešām izcilu darbu no tām), seno laiku (lasi, padomju laiku:) ) desu ietinamās plēves (pirkstu tamborēšanas tehnikā!!) , pudeļu daudzkrāsainie metāla korķīši un vēl šis tas... Ir vērts iedvesmoties no tā visa un apskatīt arī kopā ar bērniem (Izstāde ir BEZMAKSAS!). Protams ir arī tradicionālās tekstilmākslas tehnikas - jauki darbi.

Monas jautājums-

"Kad šis viss vienreiz beigsies un iestāsies kārtība?! Nu kad , nu kad mēs beidzot būsim tai jaunajā mājā, par kuru tu visu laiku runā?"

Mona, man arī neliek mieru tas pats jautājums :)